Sausās dīķa strūklakas dizains un konstrukcija pieder pie strūklakas ūdens objektu dizaina veida, un dažādas ainavas formas ir piemērotas dažādiem pielietojuma scenārijiem. Piemēram, mūzikas strūklakas parasti ir piemērotas pulcēšanās vietām, piemēram, laukumiem. Tā ir organiska mūzikas, ūdens un apgaismojuma kombinācija, kas sniedz cilvēkiem vizuālo un dzirdes skaistumu; Tajā pašā laikā strūklaka un laukums saplūst kopā, veidojot ēkas daļu. Ja tas atrodas starp ēkām dzīvojamajā rajonā, piemērotāk ir veidot strauta apkārtni, kas atspoguļo mierīgu un nesteidzīgu atmosfēru, sniedzot cilvēkiem maigu un nepiespiestu vizuālo baudījumu, tādējādi radot cilvēkiem ērtu dzīves telpu.
Projektos, kuros cauruļvadu materiāli tiek izvēlēti agrāk, parasti tiek izmantotas karsti{0}}cinkotas tērauda caurules, taču ir daudz trūkumu. Pēc lietošanas perioda tērauda caurules virsma sarūsē, ietekmējot tās izskatu, un tās kalpošanas laiks ir vairāk nekā divas reizes lielāks nekā betona konstrukcijām. Labāki cauruļu materiāli ir vara caurules un nerūsējošā tērauda caurules, taču izmaksas ir salīdzinoši augstas. UPVC caurules var novērst koroziju, taču tām ir slikta laika apstākļu izturība, kā arī paātrināta krāsas maiņa un novecošana tiešas gaismas starojuma ietekmē. Ja tas ir aprakts zem baseina apakšējās plāksnes (pievērsiet uzmanību slīpumam un uzstādiet ventilācijas vārstu apakšējā galā, ja to lieto ziemeļos, un ziemā noteciniet un sasaldējiet), un atklātajā daļā tiek izmantotas vara vai nerūsējošā tērauda caurules, tam vajadzētu būt saprātīgākam un ekonomiskākam risinājumam. Saskaņā ar ražotāja teikto, UPVC cauruļu kalpošanas laiks var sasniegt 50 gadus bez tiešiem saules stariem.
Ainavu ūdens baseinu kopējais dziļums inženierbūvju baseinu projektēšanā ir 0,6-0,8 m. Šādas prakses iemesls ir nodrošināt ūdens ieplūdes iegremdēšanas dziļumu, un baseina dibens ir vienota plakne, kas ir ērta arī cauruļvadu aprīkojuma uzstādīšanai, izbūvei un apkopei baseinā.
Tikai projektējot seklus tauriņa formas baseinus, kas atspoguļo hidrofilās īpašības, tiek izmantotas sūkšanas bedres vai sūkņu bedres. Faktiski ir ievērojams nedrošības līmenis ūdens dziļumos, kas svārstās no 0,6 līdz 0,8 metriem. Līdzīgi, projektējot bērnu rotaļu baseinus, parasti tiek izmantots apmēram 0,3–0,6 m dziļums, un, ja bērni iekrīt ainavu baseinā, tas būs ļoti bīstami. Mēs uzskatām, ka piemērots ūdens dziļums ir 0,2-0,4 m. Vēl viena šīs darbības priekšrocība ir tā, ka tad, kad ūdens kvalitāte ir nedaudz duļķaina, tas joprojām rada sajūtu, ka tas ir dzidrs. Baseina sienas augšējai virsmai jābūt pieejamai apmeklētājiem sēdēt un atpūsties. Baseina sienas augšējās virsmas augstums no zemes parasti ir 0,30–0,45 m. Izņemot mākslīgos ezerus, vēlams, lai ūdens virsma būtu augstāka par zemi. Ja ūdens līmenis ir zems, sajūta būs kā dziļā baseinā.
No hidrofilitātes viedokļa sausā dīķa strūklakas projektēšanas projektam piemērotāka ūdens izsmidzināšanas skala ir 0,2 m no dīķa sienas augšdaļas. Iegremdējamo sūkņu bedres vai sūkņa iesūkšanas atveres ir tikai daļēji jāpadziļina, lai atbilstu sūkšanas nosacījumiem. Uz sūkņa bedres virsmas var uzstādīt režģi, lai uzturētu zināmu iekārtas noslēpšanas pakāpi, un to var izmantot arī kā režģi, lai novērstu lielu daļiņu iesūkšanos. No estētiskā viedokļa baseina virsmai ir jāsamazina atklātās cauruļvadu iekārtas, jo īpaši vertikāli izvietotās pārplūdes caurules atveres, kas radīs skaļu skaņu ūdens novadīšanas un sūkšanas laikā.
